Ziema Latvijā mēdz būt neparedzama, un brauciens no Rīgas uz kādu tālāku reģionu tumšā un saltā piektdienas vakarā vienmēr ir neliels izaicinājums. Šoreiz mans ceļš veda uz Rēzekni.
Rīgas autoosta šādās dienās atgādina skudru pūzni – visi ir satuntuļojušies biezos mēteļos, šalles uzvilktas līdz pat degungalam, un gaisā jūtama tā īpašā nepacietība, kas rodas, kad cilvēks pēc garas darba nedēļas alkst beidzot nonākt mājās siltumā.
Ārā valdīja ass, dzēlīgs sals, un termometra stabiņš bija noslīdējis līdz mīnus desmit grādiem. Gaiss bija tik sauss, ka katra ieelpa šķita kā mazs dūriens plaušās, bet asais vējš dzenāja pa asfaltu smalku, asu sniegu.
Cilvēki pie iekāpšanas platformām mīņājās no kājas uz kāju, mēģinot nenosalt, un ar cerību vēroja katru autobusu, kas iebrauca stāvvietā. Kad beidzot parādījās mūsējais, pūlis sakustējās.
Kad autobusa šoferis atvēra durvis, sākās neliela grūstīšanās. Katrs gribēja pirmais nolikt somu bagāžas nodalījumā, jo pirksti jau bija kļuvuši stīvi un vairs īsti neklausīja. Visiem gribējās pēc iespējas ātrāk tikt salonā, kur beidzot varētu novilkt cimdus un sajust silto gaisa plūsmu.
Autobuss bija pilns līdz pēdējai vietai – piektdienas vakari uz Latgali nekad nav tukši. Man izdevās apsēsties vidusdaļā, un man blakus iekārtojās divi jauni vīrieši. Spriežot pēc viņu runas veida, modernajām, spilgtajām jakām un košajām kedām, kas galīgi neatbilda desmit grādu salam, šis brauciens viņiem bija tikai kārtējā izklaide vai viegls pārbrauciens.
Viņi uzreiz izvilka telefonus, pieslēdza ārējos akumulatorus un iegrima skaļās spēlītēs. Viņu pasaule uzreiz saruka līdz ekrāna izmēram. Ik pa laikam viņi rupji iesmējās par kaut ko ekrānā redzamu, pilnībā ignorējot to, ka apkārt esošie cilvēki cenšas atgūt siltumu un mieru pēc garās dienas.
Pēdējā brīdī autobusā iekāpa kāda sieviete. Viņa neizskatījās pēc tūristes vai pilsētnieces, kas dodas atpūsties pie dabas. Viņai rokās bija liela, pīta pauna un vēl divas auduma somas, kas izskatījās tiešām smagas un aukstumā bija kļuvušas stīvas. Viņas seju klāja sīkas grumbiņas, bet vaigi no sala bija sārti.
Viņas acīs bija lasāms milzīgs, gadiem krāts nogurums. Izrādījās, ka viņas nopirktā biļete bija uz “stāvvietu”. Starppilsētu reisos tas notiek reti, parasti tad, kad autobuss ir pārpildīts, bet cilvēkam izmisīgi jātiek mājās, jo nākamais reiss ir tikai rīt no rīta. Viņa apstājās tieši ejā, netālu no tiem diviem puišiem, un smagi nolika somas uz ledainās autobusa grīdas.
Klusā ignorance un telefonu spožums
Brauciens sākās lēni. Autobuss smagi manevrēja ārā no Rīgas sastrēgumiem, un sals uz logiem sāka zīmēt ledus puķes, padarot skatu uz āru gandrīz neiespējamu. Sieviete centās atrast stabilāko pozu, ar vienu roku turoties pie sēdekļa atzveltnes, bet ar otru cieši spiežot pie sevis mēteli.
Viņas pirksti plānajos cimdos joprojām trīcēja. Ikreiz, kad autobuss noraustījās uz apledojušā asfalta vai straujāk bremzēja, viņa nedaudz sasvērās. Vienā no šādiem mirkļiem viņas soma nejauši skāra viena puiša plecu.
Puisis pat nepacēla acis no ekrāna. Viņš tikai neapmierināti paraustīja plecu, it kā censtos aizdzīt traucējošu mušu, un turpināja enerģiski spaidīt telefona pogas. Viņa draugs, kurš sēdēja blakus, nedaudz pagrieza galvu, pasmīnēja par sievietes neveiklo stāju un atkal novērsās, lai uzliktu austiņas un iegrimtu savā mūzikā.
Tajā brīdī es sajutu to nepatīkamo kamolu kaklā. Mēs dzīvojam laikā, kad esam tik cieši savienoti digitāli, ka zinām, ko ēd cilvēks otrā pasaules malā, bet esam tik šausmīgi tālu viens no otra realitātē, pat sēžot plecu pie pleca.
Es vēroju šo ainu un domāju par to, kas notiek mūsu galvās. Šie puiši nebija nekādi ļaundari vai noziedznieki – viņi vienkārši bija iemācījušies “neredzēt”. Viņu pasaule beidzās pie telefona ekrāna malas.
Viņiem šī sieviete ar nosalušajām rokām un smagajām somām nebija dzīvs cilvēks, kuram sāp mugura vai kura nupat nākusi no ledainās pieturas. Viņa bija vienkārši fizisks šķērslis, kas traucē viņu komforta zonai un digitālajam mieram.
“Piedodiet, dēliņ, es nedaudz paslīdēju,” sieviete klusi bilda, kad autobuss izbrauca uz lielās šosejas un palielināja ātrumu. Viena no viņas somām pavērās, un pa autobusa grīdu aizripoja pāris lieli, sarkani āboli. Tie ripoja zem sēdekļiem, saskaroties ar pasažieru zābakiem.
Puisis, kurš sēdēja tuvāk ejai, ar kāju vienaldzīgi pastūma vienu ābolu tālāk, lai tas netraucētu viņa kāju novietojumam. Viņš pat neiedomājās noliekties un palīdzēt sievietei, kura ar stīviem pirkstiem mēģināja tos salasīt. Es neizturēju, pieliecos, pacēlu tos ābolus un ieliku atpakaļ viņas somā. Viņa man veltīja tik pateicīgu skatienu, ka man kļuva kauns par visu autobusu un šo klusējošo vienaldzību.
Vīrišķība, kas mērāma darbos, nevis muskuļos
Mēs bieži runājam par to, ka mūsdienu pasaule ir skarba, bet patiesībā mēs paši to tādu veidojam ar savu klusēšanu un norobežošanos. Es sēdēju un domāju – šie puiši droši vien iet uz sporta zāli, audzē muskuļus, dzer proteīna kokteiļus un rūpējas par savu “imidžu”, bet viņiem trūkst elementāra iekšēja spēka.
Spēka, lai pieceltos un pateiktu: “Sēdieties, es pastāvēšu, man ir veselas kājas.” Tas neprasa varonību, tas neprasa medaļas, tas prasa vienkārši sirdi un audzināšanu.
“Klausies, tev tiešām liekas normāli, ka tu sēdi un skaties video, kamēr kundze blakus knapi turas kājās?” es beidzot noteicu, uzrunājot to rudo puisi, kurš šķita visvairāk aizņemts ar savu viedierīci.
Viņš lēni noņēma vienu austiņu, uzmeta man nicinošu skatienu un noteica: “A ko es? Es biļeti nopirku ar vietu. Lai pērk biļeti laicīgāk, ja grib sēdēt. Katrs pats par sevi.”
Un viss. Viņš atkal uzlika austiņu un turpināja spēlēt savu spēlīti. Viņa draugs tikai klusi ieķiķinājās un nodūra galvu. Šī loģika – “es esmu samaksājis, tātad man neviens cits nerūp” – ir kļuvusi par tādu kā jauno laikmeta diagnozi. Mēs esam nopirkuši tiesības būt vienaldzīgi pret apkārt notiekošo.
Brauciens turpinājās cauri naksnīgajiem Latvijas mežiem, kas sarmā izskatījās pēc baltiem rēgiem. Sniegs pie Pļaviņām kļuva vēl intensīvāks, un autobuss brauca pavisam lēnu pa slideno šoseju. Sieviete joprojām stāvēja, viņas kājas droši vien jau kliedza pēc atpūtas.
Viņa mēģināja smaidīt, kad mūsu skatieni satikās, bet es redzēju, ka viņai ir tiešām grūti. Viņa bija no tiem cilvēkiem, kas nekad neko neprasīs, kas pacietīs visu līdz galam un neizteiks nevienu pārmetumu.
Tā ir tā vecā Latgales sīkstums un pazemība, ko mūsdienu paaudze, kas pieradusi pie tūlītēja komforta, vairs vienkārši nesaprot.
Kad mēs beidzot sasniedzām Jēkabpili, kur autobusam bija paredzēta desmit minūšu pauze, notika kaut kas negaidīts. No sēdvietas autobusa pašā aizmugurē piecēlās kāds vīrietis. Viņš nebija nekāds atlēts modernos zīmolu apģērbos, bet parasts vīrs vienkāršā darba jakā, kurš droši vien brauca mājās no kāda būvobjekta Rīgā.
Viņš izspraucās cauri šaurajai ejai, pienāca pie kundzes un ar tādu dabisku, mierīgu autoritāti paņēma viņas smagās somas.
“Saimniecīt, ejiet sēdēt manā vietā. Es Jēkabpilī kāpju ārā, bet tur līdz galam būs brīvs,” viņš teica skaidrā, mierīgā balsī.
Sieviete sākumā mēģināja atteikties, kautrīgi teica, ka var jau vēl pastāvēt, ka nav nemaz tik tālu vairs jāmēro ceļš, bet vīrietis tikai viegli pasmaidīja:
“Nav runas. Mana māte mani neaudzināja, lai es noskatītos uz kaut ko tādu.”
Sieviete sākumā mēģināja atteikties, bet vīrieša atbilde lika visam autobusam uz brīdi apklust. Tas bija teikums, ko mūsdienās dzird reti…”
Turpināt lasīt nākamajā lapā: Vīrieša atbilde un stāsta noslēgums
